Latvijas Konservatīvā jaunatnes apvienība

“Kultūrai ir jākļūst par valsts ārpolitikas un ekonomikas interešu nodrošināšanas, kā arī pozitīva tēla veidošanas instrumentu.” Šis ir citāts no 2007.gada Krievijas Federācijas ārpolitikas apskata — dokumenta, kurš tika radīts pēc tā laika Krievijas prezidenta V.Putina rīkojuma. Par šādu mērķi mums nevajadzētu brīnīties, Krievija nav vienīgā valsts, kas vēlas ietekmēt citus starptautiskās politikas spēlētājus ar savas pievilcības palīdzību.

(vairāk…)

Jau šonedēļ – no 2. līdz 4.aprīlim – Rumānijas galvaspilsētā Bukarestē notiks NATO valstu un valdību vadītāju tikšanās. Mūsu attīstības sadarbības partnerval­stis Gruzija un Ukraina tajās cer saņemt ielūgumu iesaistīties NATO Rīcības plāna (MAP) programmā dalībai Ziemeļatlantijas aliansē. Šāda vēlme nav iluzora – 2008.gada 5.janvārī notikušajās Gruzijas prezidenta vēlēšanās 70% balsotāju atbalstīja arī Gruzijas centienus iestāties NATO. Ukrainas iedzīvotāju vidū nostāja šajā jautājumā pašlaik mijas starp labvēlību, neziņu vai noliegumu. Lielais izskaidrošanas darbs vēl priekšā. Savu artavu te jau devusi Igaunija, pirms nedēļas paziņojot par atbalstu NATO informācijas kampaņām mūsu dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs. Rīcības plāna sākums ir tikai viens no soļiem īstajā virzienā.

2010.gadā Latvija ir apņēmusies 0,10% iekšzemes kopprodukta atvēlēt attīstības sadarbībai un palīdzībai mazāk attīstītām valstīm. Kopš 2004.gada vienlaikus esam gan Eiropas struktūrfondu saņēmēji, gan paši dalāmies palīdzībā. Tostarp un galvenokārt valstīm, kas atrodas netālu kaimiņos un savu nākotni redz paplašinātā Eiropas brīvības, miera un labklājības telpā, ko dažkārt atpazīstam pēc vārdu salikuma “Eiropas Savienība”.

Apvienoto Nāciju Organizācijas skaitļi rāda – Eiropas Savienības daļa pasaules attīstības sadarbībā ir 52% un arvien būtiskāks kļuvis tās jaunāko dalībvalstu devums. Divpadsmit jauno dalībvalstu jau pēc diviem gadiem paredzējušas atvēlēt vienu miljardu eiro attīstības sadarbībai, īpaši to dienvidu un austrumu kaimiņvalstīs, kuras vieno kopīgas nākotnes redzējums. Igaunija un Lietuva savos ieguldījumos pašreiz ievērojami apsteidz Latviju.

Ar ieročiem un militāru drošību nepietiek

Latvija divpadsmito gadu palielina savas pūles miera nodrošināšanā un uzturēšanā Eiropas un Āzijas karstajos punktos, – tā vēsta Sandija Semjonova filma Latvijas miera misija. Taču mieru nest un uzturēt, nekādi nenoniecinot Latvijas kareivju devumu, jāmācās ne tikai ar ieročiem rokās. Uz to pastiprināti norāda Ārlietu ministrija. Ministrs Māris Riekstiņš Latvijas radio 1 intervijā 26.martā uzsvēra tieši mērķtiecīgas attīstības sadarbības politikas un projektu nepieciešamību attīstības valstīs – stiprināt labo pārvaldību, mazināt nabadzību un nošķirtību.

Militāra klātbūtne – Afganistānas piemērs

Starptautisko palīdzības organizāciju ziņojumos uzsvērts, ka palīdzība jāsniedz pilnā apjomā, jo citādi uz mieru cerēt ar politiski militāriem mērķiem vien grūti. Afganistānā nupat vairāk nekā 90 organizāciju kritizējušas, ka militārajās operācijās ieplūst 10-15 reižu lielāki līdzekļi nekā nabadzības mazināšanā (Latvijas ieguldījumos šī disproporcija ir vēl lielāka; Afganistānā vidēji dienā atjaunošanas programmās tiek ieguldīti 4,5 miljoni eiro, bet militārie izdevumi sasniedz 65 miljonus) un cita palīdzība adresātu bieži vien nesasniedz. Rezultātā viegli secināt, kas ir viens no sabiedrības neapmierinātības avotiem, kāpēc miers nešķiet pietiekami ilgtspējīgs. No tā var būt arī sekas Latvijai. Ja, piemēram, cilvēki iztikas nodrošināšanai jūtas spiesti audzēt narkotikas, tas apdraud arī mūs.

Tas sasaucas ar jauno filmu Čārlija Vilsona karš, kurā rādīta Teksasas kongresmeņa cīņa par militārās palīdzības sniegšanu afgāņu nemierniekiem cīņā pret iebrucēju – padomju armiju. Okupācijas armija izvācās, sākotnējais mērķis tika sasniegts, tomēr, citējot Vilsonu, “Veicām dižu darbu, bet sabojājām beigas.”

Pēc armijas aiziešanas Afganistānā bija vesela paaudze, kas pazina karu, kalašņikovus un granātmetējus, taču jaunajā realitātē vajadzēja sakārtot valsts pārvaldi, izglītot bērnus, atjaunot mājas, būvēt ceļus, skolas, slimnīcas, veidot jaunas saziņas un informācijas sistēmas. Sešarpus gadus pēc brutālā Taliban režīma padzīšanas redzam, ka ar miera nešanu un militāro dimensiju vien nepietiek. Ja neizdosies šo attiecību mainīt, Afganistāna paliks “kritusī” valsts starp XXI gadsimta lielvarām Ķīnu un Irānu.

Latvijas vadlīnija attīstības sadarbībā

Sadarbība ar Ukrainu un Gruziju ir daudz mazāk dramatiska, taču tāpēc ne maznozīmīgāka, turklāt Latvijai svarīgāka. Īpaši laikā, kad no Kijevas vai Tbilisi mūs šķir vien dažu stundu lidojums un jaunās informācijas tehnoloģijas atceļ arī atsevišķas attālumu radītās barjeras.

Atbalsts Ukrainai, Gruzijai un Moldovai sakrīt ar Latvijas prioritātēm Eiropas kaimiņu politikā. Turklāt mēs nesniedzam tiešu finansiālu palīdzību, bet dalāmies pieredzē labas pārvaldības reformu īstenošanā, sabiedrības līdzdalības un vārda brīvības izplatē, tieslietu sistēmas pārveidē, vides aizsardzībā un enerģijas atkarības mazināšanā. Pēdējā jomā mūsu intereses un problēmas ir ļoti līdzīgas. Tuvākās divas desmitgades rādīs, cik lielā mērā izdosies izvēlēties alternatīvus patēriņa avotus Gazprom kontrolētas gāzes adatas vietā.

Īstenojot projektu Intermarium (starp jūrām – latīņu val.), Eiropas kustība Latvijā pēdējos mēnešos skaidri parādījusi, cik augsti tiek vērtēts mūsu nemilitārais ieguldījums attīstības valstīs. EKL ir apkopojusi labos piemērus attīstības sadarbībai, no kuriem te minēšu tikai trīs: Latvijas-Portidžas asociācija Gruzijā izveidojusi izglītības centru, kurā izglīto darbam ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības. Tādējādi vienlaikus ar attīstības sadarbības projekta īstenošanu eksportējam savas zināšanas – preci ar augstāku pievienoto vērtību. Savukārt Konservatīvās jaunatnes apvienības (LKJA) seminārā Odesā par Eiropas Savienības un NATO paplašināšanos brīžiem sekoja līdz 7 TV kanālu kameras. Reportieri intervēja klātesošos un skatītājiem saprotamā veidā varēja parādīt virzības uz Eiropas Savienību un NATO nozīmi. Bijuši arī ar mūsu militāriem spēkiem saistīti projekti ārpus Latvijas prioritārās darbības reģionam, tai skaitā, piemēram, Afganistānas ciematā ar 50 tūkstošiem latu šogad tiks pabeigta ūdens piegādes sistēmas izbūve.

Latvijas 2009.gada budžets prioritāšu gaismā

2009.gada valsts budžeta izskates priekšvakarā atkārtoti jānorāda uz tā samērīguma nepieciešamību. Ministru kabineta 8.aprīļa sēdes darba kārtībā ietverti vairāki nozīmīgi Aizsardzības ministrijas projekti, visi ar ievērojamiem līdzekļiem. Ja militārie izdevumi, mazliet pārspīlējot, nepieciešami, lai cīnītos ar sekām, tad attīstības sadarbības budžetam atvēlētie līdzekļi ļauj risināt problēmas saknē, kad iespējams stiprināt mieru un attīstību ar pozitīviem, daudz lētākiem instrumentiem.

Kamēr aizsardzības un nacionālās drošības vajadzībām piešķiram līdz 2% IK, esam starptautiski apņēmušies 2010.gadā 0,1% IK ieguldīt attīstības sadarbībā un to vēl varam paveikt, rīkojoties tagad. Taču pašreiz iezīmētais attīstības sadarbības budžeta pieaugums ievērojami atpaliek no starptautiskām saistībām.

Efektīvu attīstības sadarbību veido cilvēki un viņu patiesa ieinteresētība pozitīvā iznākumā, tāpēc tieši Latvijas ekspertu zināšanas un praktiskā pieredze ir galvenie līdzekļi, ar kuru palīdzību mūsu valsts sniedz ieguldījumu kaimiņreģionu stabilitātē. Latvijai, Eiropai un tās partneriem jāizlemj – paplašināt ES un NATO vai ne, pildīt savu apņemšanos, ieguldot līdzekļus arī attīstības sadarbībā vai vēlāk cīnīties ar sekām. Patlaban bumba ir mūsu rokās un pienācis laiks raidīt to grozā.

Māris Noviks, projekta Intermarium vadītājs, Eiropas kustība Latvijā

Diena,

02.04.2008

Copyright © LETA

“Kāpēc vēlēšanās 2004. gadā uzvarēja “oranžie”, nevis Janukovičs?” – šādu jautājumu uzdeva kāds no runātājiem Krievijas Ārlietu ministrijas Diplomātiskajā akadēmijā rīkotā seminārā 2005. gada aprīlī. Uz ko pats arī atbildēja: “Jo Juščenko priekšvēlēšanu kampaņā runāja par vērtībām – demokrātiju, brīvību, bet Janukovičs tikai dāļāja naudu pa labi pa kreisi.” Minētā semināra dalībnieki – dažādu NVO, partiju, iestāžu darbinieki un politologi – toreiz sprieda, kā paturēt kaimiņvalstu, to skaitā Ukrainas, iedzīvotājus Maskavas ietekmē. Tas tika ietērpts citos vārdos, bet būtība no tā nemainās.

Kopš oranžās revolūcijas pagājuši vairāk nekā divi gadi un cīņa par Ukrainas nākotni atkal saasinājusies. No trešdienas Ukrainas prezidenta Juščenko parlamenta atlaišanas rīkojuma likumību izskata Konstitucionālā tiesa. Pašreizējais Juščenko lēmums tika pamatots ar pantu Ukrainas konstitūcijā, kurā noteikts, ka prezidents ir konstitūcijas garants. Tā kā konstitūcijā noteikts arī tas, ka koalīciju drīkst veidot tikai frakcijas, tad valsts galva atlaida parlamentu, lai pamatlikums netiktu ignorēts. Tomēr pastāv iespēja, ka tiesa lems ne par labu prezidenta rīkojumam. Jā tā notiks, tad, iespējams, Juščenko izmantos savu rezerves variantu. Proti, izdos jaunu parlamenta atlaišanas rīkojumu, balstoties uz konstitūcijā paredzētā koalīcijas formšanas 30 dienu laika limita pārsniegšanu. Šo būs grūtāk apstrīdēt, jo koalīciju noteiktajā laikā tiešām neizveidoja. Tāpēc paredzams, ka parlamenta ārkārtas vēlšanas būs, jautājums tikai, vai 27. maijā.

Ārkārtas vēlšanas būs ļoti veselīgas zāles Ukrainas demokratizācijas procesam, jo tauta sajutīs, ka ir noteicēja par to, kādi cilvēki strādā parlamentā. Politiskās partijas mācīsies, kas ir atbildība vēlētāju priekšā, tādējādi, cerams, tiks mazināta politiskā korupcija.

Vērojot notiekošo Ukrainā, jāņem vērā arī kaimiņzemes Krievijas varasvīru prātos notiekošais. Vladimirs Putins par notikumiem Ukrainā klusē, jo sūrst iepriekšējās apdedzinšanās rētas, kad pārsteidzīgi tika apsveikts Janukovičs ar uzvaru vēlšanās. Otrs klusšanas iemesls – prezidenta amats Krievijā tiek uzturēts kā kaut kas svēts, neaizskarams. Kritizēt Juščenko par radikālu rīcību attiecībā pret parlamentu nozīmētu apšaubīt arī Krievijas prezidenta ekskluzīvās tiesības, kuras var teorētiski noderēt Krievijā nākotnē.

Toties neklusē Krievijas domes deputāti, kas “oranžās” pārmaiņas apsaukā par visādām sērgām. Pēc tā, cik lielu uzmanību Krievijas masu mediji pievērš notikumiem Ukrainā, ir redzams, ka Krievijas ģeopolitiskajām interesēm šis ir svarīgs brīdis. Eirāzisma ideju par Krievijas unikalitāti, sevišķo misiju (pretstāvšana t. s. “atlantistiem” – ASV un NATO) popularitāte, skumjas par PSRS sabrukumu un vecākā brāļa kompleksi neļauj Ukrainu tā vienkārši “palaist vienu pasaules plašajos ceļos”. Amerikāņu politologs Zbigņevs Bžezinskis savā grāmatā “Lielais šaha dēlis” raksta, ka bez Ukrainas Krievija pārstāj būt Eirāzijas impērija.

Pirmā Baltijas kanāla raidījuma vadītājs Vladimirs Pozners nesen sava raidījuma noslēgumā trāpīgi atzīmēja: Eiropas valstis, lielie kolonizatori Portugāle, Spānija, Lielbritānija, ir jau pārdzīvojušas koloniju zaudšanu. Krievijai šis process vēl turpinās. Atšķirībā no minētajām Rietumeiropas valstīm Krievijas bijušās “kolonijas” atrodas tai blakus. Tas padara šo procesu sāpīgāku gan tiem, kas raujas projām, gan tiem, kurus “pamet”.

Laikraksts: Latvijas Avīze Autors: Andis Kudors, Latvijas Konservatīvās Jaunatnes apvienības Goda priekšsēdētājs, Austrumeiropas Politisko pētījumu centra izpilddirektors Publicšanas datums: Sestdiena, 2007. gada 14. aprīlis. Rubrika: Komentāri, viedokļi (3. lpp.)

Astoņdesmito gadu beigās leģendārais Andrejs Saharovs uz jautājumu, kad Baltijas valstis būs neatkarīgas, atbildēja:

Vakar, 10. aprīlī, Krievijā stājās spēkā likums, kas ierobežos nevalstiskās organizācijas (NVO). Faktiski ar jauno likumu Kremlim būs daudz vieglāk apturēt kādu sev nevēlamu NVO darbību. Katrai organizācijai būs jāreģistrējas valdības iestādē un jāpierāda, ka tā neizmanto ārvalstu naudu “politisko aktivitšu” finansšanā. Šo terminu var attiecināt uz visu — no demokrātijas veicinšanas līdz vides aizsardzības aktivitātēm un AIDS novēršanu. Prasības iedarbīgi ļaus slēgt dažas nevalstiskās organizācijas finansējuma trūkuma dēļ.

Krievija izmanto PSRS pieredzi

Krievijas politika NVO jautājumā arvien vairāk sāk līdzināties PSRS laikiem. Arī padomju laikā vara centās imitēt demokrātiju un sabiedrisko grupu daudzveidību. Ar VDK atbalstu Padomju Savienībā darbojās virkne tā saukto sabiedrisko organizāciju, kuras tika izmantotas dažādiem ārpolitiskiem un ideoloģiskiem mērķiem, cīnoties pret Rietumu kapitālismu. Piemēram, viena no lielākajām sabiedriskajām organizācijām bija Kustība par mieru, kas būtībā īstenoja PSRS ārpolitiskās intereses saskaņā ar VDK uzdevumiem.

Šķiet, V.Putins cenšas izmantot savu bijušo kolēģu aukstā kara pieredzi. Lai “valstiskotu” NVO, svarīgi ir izrēķināties ar nelojālajām organizācijām, kas, pēc Kremļa polittehnologu domām, var pat radīt krāsainās revolūcijas draudus 2007. un 2008.gada vēlšanu laikā pēc Ukrainas parauga.

Krievijai ir svarīgi, it īpaši attiecībās ar Rietumiem, parādīt, ka tā tomēr nevēršas pret nevalstisko organizāciju principiem un tās pat tiek atbalstītas no valsts budžeta.

Krievijas prezidents bieži publiski ir devis “norādījumus” ne tikai valsts institūcijām, bet arī valstiskotajām NVO. Šāds valsts atbalsts NVO saskan ar Krievijas centieniem izmantot, piemēram, tautiešu aizsardzības jautājumus NVS un Baltijas valstīs. Krievija 2006.gadam Šādam atbalstam vien ir atvēlējusi vismaz vienu miljonu ASV dolāru.

Krievijas NVO un Latvija

Krievijas valstiskoto NVO darbība ir redzama arī Latvijā. Uzskatāms piemērs ir kāda Krievijas sabiedriskā organizācija — fonds Eiroreģions Livonija, kurš savu darbību sāka 2005.gadā. Organizācijas oficiālie mērķi ir izveidot īpašas saziņas un kontaktu iespējas Krievijas un Baltijas valstu uzņēmēju starpā, kā arī dibināt Baltijas un Krievijas vēsturnieku draudzības biedrību, rīkot kopīgas vasaras nometnes. Zīmīgi, ka fonda Eiroreģions Livonija prezidents ir Sergejs Stepankovs, kurš vienlaikus darbojas arī Krievijas Federālās sapulces padomē.

Fonda aktīvists Andrejs Koļesņiks Kaļiņingradas vietējai avīzei ir atklājis organizācijas patiesos mērķus: “Līdz nesenam laikam mūsu attiecībās ar valstīm, kas bijušās PSRS sastāvā, mēs iztaisnojām atkāpšanās frontes līniju. Piekāpšanās pēc piekāpšanās, un mēs zaudējām nozīmīgu ietekmes daļu šajās teritorijās. Tas godīgi jāatzīst. Tagad frontes līnija ir jāiztaisno uzbrukumā. Tā radās ideja izveidot fondu.”

Fonds Eiroreģions Livonija ir tuvs Krievijas prezidenta administrācijai. Pagājušajā vasarā fonda rīkotajā “Jaunā līdera skol” Kaļiņingradā jauniešus no Baltijas valstīm uzrunāja Krievijas prezidenta administrācijas pārstāvji. Piemēram, Krievijas prezidenta administrācijas starpreģionālo un kultūras sakaru ar ārvalstīm pārvaldes priekšnieks Modests Koļerovs un Krievijas prezidenta administrācijas departamenta attiecību veidošanai ar Eiropas Savienību galvenais padomnieks Pāvels Kudrjavcevs.

Secinājumi

Pašlaik dažādu Eiropas organizāciju uzmanība pamatoti ir pievērsta politiskajai situācijai Baltkrievijā. Tomēr iekšējās brīvības apspiešana Krievijā un valsts vēršanās pret nevalstiskajām organizācijām var daudz nopietnāk apdraudēt kaimiņvalstis nekā autoritārais un starptautiski izolētais A.Lukašenko režīms.

Krievijas centieni izveidot un nostiprināt varas vertikāli paredz NVO valstiskošanu. Šā procesa mērķis ir izveidot pilnībā vadāmu un uzticamu sabiedrisko organizāciju tīklu, kas imitētu demokrātiju un kas varētu būt noderīgs līdzeklis ārpolitisko attiecību ietekmšanai ar NVS un Baltijas valstīm.

Šāds pesimistisks scenārijs Latvijai var nozīmēt to, ka nākotnē arvien vairāk uzbrukumu sekos tieši no valstiskotajām Krievijas nevalstiskajām organizācijām, kuras cēlu mērķu piesegā arvien aktīvāk darbosies Baltijas valstīs. Piemēram, arvien biežāk tādu bēdīgi slavenu filmu kā Baltijas nacisms autori varētu izrādīties dažādu pseidosabiedrisko organizāciju un fondu pārstāvji ar pieeju Krievijas specdienestu arhīviem. Oficiālajai Krievijai tikai nāksies reaģēt uz “sabiedrisko domu”. Interesanti, ka nevalstisko organizāciju ierobežojumus, pēc oficiālo mediju datiem, jau atbalstot 70 procenti Krievijas iedzīvotāju.

Šādā situācijā Latvijas interesēs ir mudināt Eiropas organizācijas vērsties pret NVO brīvības ierobežojumiem, kā arī sniegt savu atbalstu Krievijas apspiestajām sabiedriskajām organizācijām.

Latvijas parlamentāriešiem Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā būtu jāpieprasa monitoringa procedūra, jo Krievija klaji ignorē savas saistības Eiropas Padomē. Pārfrāzējot A.Saharovu šodien, var apgalvot, ka Latvijas drošība ilgtermiņā ir vistiešākajā veidā atkarīga no Krievijas iekšējās brīvības pakāpes.

Autors: Andis Kudors, Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības valdes priekšsēdētājs Publicēts: Diena, 11.04.2006. Publicšanas datums: Otrdiena, 2006. gada 11. aprīlis. Rubrika: (2. lpp.)

Informācija ir viens no integrācijas pamata noteikumiem. Vai Latvijā ir atrodama vienota informatīvā telpa, kas nodrošinātu iespēju pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un cittautiešiem uzzināt polittehnoloģisku manipulāciju neapēnotus faktus, kā arī saņemt izsmeļošas atbildes uz jautājumiem, kas skar Latvijas pagātni un tagadni? Vai Latvijā valsts līmenī ir atrasta tā ideja un tās vērtības, kas spētu konsolidēt sabiedrību?

Latvijas avīze VIJA BEINERTE 07. 02. 2006.

Kāpēc latviešiem vajadzētu domāt par krievu, poļu, leišu, ukraiņu un citu mūsu valstī dzīvojošu pilsoņu un nepilsoņu integrāciju? Labs saimnieks rūpējas par saimes ļaužu – gan ģimenes locekļu, gan iegātņu – labsajūtu un drošību. Labs saimnieks ienācējam dod iespēju iepazīties ar nama tikumiem un likumiem, bet labs ienācējs ar cieņu izturas pret saimnieka nama paražām. Tā, protams, ir metafora. Un tomēr – vai tā nav vismaz daļēja atbilde uz tikko uzdoto jautājumu?

1991. gada janvārī Maskavā par Latvijas neatkarību demonstrācijās izgāja krievi. Manžas laukumā bija pulcējušies 200 000 cilvēku. Omonieši uz viņiem nesāka šaut tikai tādēļ, ka PSRS Augstākās padomes deputāti stāvēja kā dzīvs aizsargs, izstieptās rokās turot sev priekšā atvērtus deputātu mandātus. Par līdzdalību Latvijas neatkarības atgšanas cīņās Triju Zvaigžņu ordeņi piešķirti arī krievu demokrātiem Aleksandram Jakovļevam un Jurijam Afanasjevam.

1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm bija ne tikai latvieši. Un arī starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, bija ne tikai latvieši. Kāpēc mēs atceramies vien tos, kas okupēja un izsūtīja, bet aizmirstam tos, kas bija kopā ar mums pārbaudījumu bržos? Kāpēc televīzijas kanālos varam redzēt “štābistu” samulsinātos vai satracinātos jauniešus, bet neredzam tos krievu skolēnus un skolotājus, kas šajās demonstrācijās nepiedalās?

Lai meklētu iespējamās atbildes un risinājumus, Latvijas konservatīvās jaunatnes apvienība (sākotnēji LNNK jaunatnes nodaļa, tagad – no politiskām partijām neatkarīga sabiedriska organizācija), 30. janvārī rīkoja Latvijas inteliģences pārstāvju diskusiju par tēmu “Integrācija caur kultūru”. Vadīt šo diskusiju tās rīkotāji bija aicinājuši rakstnieci un žurnālisti, Atmodas laika politiķi, bijušo PSRS Augstākās padomes deputāti un Latvijas Tautas frontes valdes locekli Marinu Kosteņecku, tāpēc diskusijas nosaukums “Marina un draugi”.

Diskusijas dalībnieki – literāti Uldis Bērziš, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis, Ludmila Azarova-Vāciete, Latvijas Krievu kultūras biedrības priekšsēdētājs, rakstnieks Jurijs Abizovs, aktieris Rūdolfs Plēpis, žurnālisti Raitis Kalniš, Vladislavs Andrejevs, Pilsonisko brīvību fonda Latvijas nodaļas vadītāja, žurnāliste Natālija Troicka, mediķis, bijušais PSRS Tautas deputāts no Latvijas Tautas frontes Vilens Tolpežņikovs, Rīgas krievvalodīgās skolas pedagoģe Ludmila Sočņeva, publicists, radio “Svoboda” (Maskava) komentētājs Vitālijs Portņikovs, Eiropas studentu foruma (AEGEE – Rīga) pārstāvis Raivis Ozoliš, Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības valdes priekšsēdētājs Andis Kudors.

Sarunas ievadā Marina Kosteņecka citēja poļu rakstnieka Bruno Jasenska grāmatas “Vienaldzīgo sazvērestība” moto: “Nebaidies no ienaidniekiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nogalināt. Nebaidies no draugiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nodot. Baidies no vienaldzīgajiem. Jo pasaulē visbaisākie noziegumi ir paveikti ar viņu klusējošu piekrišanu.”

M. Kosteņecka nosauca šo tikšanos par simbolisku – tie, kas stāvēja pie Atmodas šūpuļa un tagad vairs nav aktīvā politikā, nodod stafeti jaunajiem, lai kopīgiem spēkiem veidotu nākotnes Latviju.

Diskusijas sākumā katram tās dalībniekam Marina Kosteņecka uzdāvināja policijas pulkveža Jura Jasinkēviča atmiņu grāmatu “Gads kā dzīve – A Year as a Whole Life – Ujl rfr: bpym”. Tas ir aculiecinieka stāsts par barikāžu laiku un augusta puča notikumiem, kur plecu pie pleca bija latvieši un arī krievi.

Ludmila Azarova: “Jau kopš Atmodas laika tiek sastādīti to grāmatu saraksti, kas būtu jātulko no latviešu uz krievu valodu, lai aizpildītu informācijas vakuumu. Var jau gribēt, lai visi lasa latviski, tomēr tā nekad nenotiks. Tulkojums literatūrai ir svētīgs – literatūra vairs nepastāv vienā eksemplārā. Turklāt tulkojot attīstās gan tā valoda, no kuras tulko, gan tā, uz kuru tulko. Krievu jaunieši latviešu valodu zina gana labi, tomēr mums jādomā arī par ģimenes audzināšanu, par tiem vectētiņiem un vecvectētiņiem, kas līdz šim laikam dzīvojuši pilnīgi citā pasaulē, līdz ar to dažas lietas vēsturē viņiem patiešām ir sāpīgas. Ar to vajag rēķināties. Jātulko ne tikai daiļliteratūra, piemēram, Melānijas Vanagas “Veļupes krasts”, bet arī grāmatas par mitoloģiju, vēsturi un atsevišķiem spilgtiem tās posmiem, par valodniecību, par izcilām personībām, par īpašo baltu mentalitāti, kas ir pievilcīga un interesanta visas pasaules tautu kontekstā un liecina arī par to, kā latvieši – maza tauta – pasaules caurvējos izglāb ušies un spējuši saglabāt savu valodu. Nāk prātā Toporova vārdi, ka Baltija ir baltu valodu rezervāts un visu mūsu pienākums (ne tikai labā griba!) ir to saglabāt un nodot tālāk, pretējā gadījumā vēsture un civilizācija pieprasīs no mums atbildību. Visi šie plāni un nodomi, kas bijuši iesniegti dažādos fondos, tostarp integrācijas, konsolidācijas un citos, iekrita kā melnā caurumā – palika bez atbildes. Rezultāts – ir divas patiesības, divas vēstures, divi informācijas lauki, kas nereti ir naidīgi. Un tas ir bīstami.

Vladislavs Andrejevs – viens no spēcīgākajiem progresīvajiem krievu žurnālistiem Latvijā, 15 sēriju filmas “Nevienādmalu trijstūris” autors, LTV sabiedriski politiskā raidījuma “Process” veidotājs: “Rodas bīstama disproporcija – ja krievu skatītājam netiek dota iespēja Latvijas televīzijas kanālos iegūt kvalitatīvu alternatīvu, viš pārslēdz televizoru uz kādu no Krievijas programmām. Tādējādi Latvijas krieviem trūkst informācijas vai arī tā ir bīstami sagrozīta. Radikāli noskaņotos es redzu televīzijā. Man līdzās tādu nav. Jauni cilvēki dzīvo savu dzīvi, domā, kur mācīties, kā atrast darbu, dibināt ģimeni. Etniskie konflikti ir izprovocēti – tajos iesaistās vai nu pēc dabas aktīvie, vai tie, kas gatavi iet kāda pavadā. Kabanovs un Dobelis – ko gan viņi viens bez otra darītu? Viņi taču viens bez otra ir politiski līķi. Kad to sapratīs arī vēlētāji, daudz kas mainīsies.”

Ludmila Sočņeva, krievvalodīgas skolas pedagoģe, kas laikrakstos “Latvijas Avīze” un “Diena”, kā arī radioprogrammā “Doma laukums” paudusi sašutumu par tā saukto štābistu darbību (skolas vadība Ludmilai Sočņevai ļauj uzstāties Latvijas medijos ar noteikumu, ka nekur netiks minēts viņas darbavietas nosaukums): “Man ir unikāla pieredze, kas gūta, ikdienā vērojot, kā jūtas krievu bērni Latvijā – bērni, kas te ir dzimuši un auguši, kas vēlas saukt Latviju par savu dzimteni. Domāt par integrācijas problēmām mani pamudināja televīzijas reportāžā savulaik redzētie kadri, kuros bērni pieaugušu cilvēku klātbūtnē salā uz ielas izģērbās līdz jostasvietai, lai citi uz viņu ķermeņiem rakstītu pretvalstiskus lozungus. Mana reakcija bija nevis krievietes, bet ikviena civilizēta kultūras cilvēka reakcija – es sacēlos pret šo bērnu kūdītājiem, pret tiem, kas manipulē ar jauniem prātiem.”

Vilens Tolpežņikovs: “Barikāžu idejas ir nodotas. Visus šos gadus esmu klusējis. Tagad es, krievs, esmu iestājies apvienībā “Daugavas Vanagi” un partijā “Visu Latvijai!”. Latvijā nekāda integrācija nav iespējama – tikai un vienīgi asimilācija. Tiem, kas nevēlas asimilēties, jābrauc prom.”

Marina Kosteņecka: “Es, krieviete, cienu latviešu tautu un kultūru, tradīcijas un tikumus, tomēr es neesmu asimilējusies un arī nevēlos pamest šo valsti. Es jūtos Latvijai piederīga.”

Uldis Bērizš: “Integrācija ir nepieciešama ne tikai krieviem latviešu un latviešiem krievu kultūrā, bet arī mums visiem pasaules kultūrā. Mums ir jārunā vienam ar otru un vienam par otru. Svarīgi – saskatīt otrā cilvēkā personību un arī otru tautu uztvert kā personību ar savu iekšēju spēku un drāmu. Mēs viens otram esam interesanti tāpēc, ka esam citādi. Ir interesanti pieskarties citādajam. Tā ir Dieva mums dota ķīla – labāk ir būt visiem kopā, nevis katram atsevišķi. Nevis ar savu vienu pasauli, bet ar tūkstoškārtīgu pasauli.”

Jānis Rokpelnis: “Kaut arī neesmu etniski tīrs latvietis (parādiet man, kurš ir!) – mana vecmāmiņa ir krieviete, no revolūcijas laika baltemigrantiem, turklāt viņas māte – krievu nacionāliste – bija meitai aizliegusi runāt latviski, tomēr es neesmu un nevaru būt kosmopolīts, jo esmu rakstnieks. Valoda man ir viss – tā ir mana dzimtene. Bet asimilācija ir neizbēgama. Francija aprija divus miljonus krievu inteliģences. Vēsture neattīstās pēc mūsu shēmām. Taču es kā ticīgs cilvēks un pārliecināts demokrāts nešaubos par laimīgu nākotni.”

Knuts Skujenieks: “Mana vecmāmiņa kara laikā baroja gan krievu, gan vācu karagūstekņus. Tad es sapratu, ka gan tie, gan citi pirmkārt ir cilvēki. Galvenais – rīkoties tā, lai ideju karā neietu bojā cilvēki. Daudzu pretnostatījumu un nesaskaņu pamatā ir informācijas trūkums. Arī sadzīves līmeņa konfliktos. Tiekos skolās ar krievu bērniem, lasu savu dzeju latviski – viņi ne tikai saprot, viņi arī runā ar mani latviski. Valodas jautājumā galvenais ir nevis latviešu valoda, bet valsts valoda Latvijas Republikā. Asimilācija ar laiku ir neizbēgama, taču tā var būt tikai un vienīgi labprātīga asimilācija. Viss atkarīgs no motivācijas. Valsts valodas zinšanas dara mani konkurētspējīgu, tāpēc es to mācos un lietoju. Galvenais – mazināt aizdomīgumu un naidīgumu.”

Vitālijs Portņikovs: “Sašķelšanās ir izprovocēta. Aktivizējas polittehnologi. Interesanta tēma – kā masu mediji manipulē ar auditorijas apziņu. Galvenais – politiķu lēmumus neidentificēt ar tautas gribu un attieksmi pret politiķu lēmumiem – ar attieksmi pret tautu. Un nejaukt televīzijas radīto mītu ar realitāti. Krievija ir televīzijas mīta zeme. Programma “Vremja” ir domāta nevis tautai, bet varai. Vara caur to pati sev apliecina savu stabilitāti un rada labsajūtu, uzturot, varasprāt, tādu harmonisku pasaules ainu. Postpadomju telpā “Vremja” tiek taisīts nevis televīzijā, bet Kremlī. Parasti žurnālists raksta par to, kas viņu interesē. Padomju žurnālists sekoja direktīvām. Bet pašreizējā Kremļa žurnālistika ir kā karaklausība – tās uzdevums izgaismot un aprādīt varu. Bet vara pa to laiku dala naudu. Sākumā iedod oligarhiem, tad no viņiem saņem atpakaļ, pretī sniedzot iespēju vēl kaut ko nopirkt vai privatizēt. Un šai varai ir nepieciešama cīņa ar ienaidnieku – “mūsējiem dara pāri”, “mūsējo tiesības ierobežo”. Ja patiešām viss būtu tā, kā televīzija to rāda, problēmu risinājumam būtu jānotiek ārlietu ministriju līmenī. Taču mediju virtuālā realitāte varai ir interesantāka. Īsto politisko dzīvi virza nauda ārpus kadra. Kā anekdotē: jūs runājat par fašismu, viņi par antifašismu, jūs domājat par vērtībām, viņi – par naudu, līdz beidzot viss sajūk, jūs sakreņķējaties, bet viņi ir apmierināti, jo, kamēr jūs runājāt, viņi ir nopelnījuši kaudzi naudas. Krievijas politiku nosaka naftas cenas. Tāpēc – jo vairāk validola jūs metīsiet savā glāzē, jo stiprāk ūdens tajā šūmēsies. Starpvalstu jautājumi jārisina bez emocijām – viena ārlietu ministrija pauda viedokli, otra ārlietu ministrija uz to atbildēja, viena ārlietu ministrija izsūtīja notu, otra to pieņēma zināšanai. Tagad Krievijā karstais vārds ir “gruzīns” – ne vairs latvietis vai ukrainis, un arī ebrejs vairs ne. Tagad visi gatavi runāt par gruzīniem. Īstenībā Krievija labi saprot, ka Latvija ir zaudēta un tas ir neatgriezeniski. Profesionāļi vienkārši turpina uzturēt t autā tādas kā pēcšķiršanās emocijas, laiku pa laikam pametot saukļus “cik mūsējiem tur slikti klājas”. Protams, sabiedrisko domu Krievijā nevar saukt par pozitīvu. Bet vai Krievijā šodien ir sabiedrība? Ir elite, kas izklāsta, kādas ir sabiedrības intereses, taču nav sabiedrības. Tāpēc attieksme pret postpadomju politiku nedrīkst būt nopietna – tur ir tikai un vienīgi banālas finanšu intereses. Ar nopietnu attieksmi jūs sabeigsiet nervus, bet viņi pa to laiku kļūs vēl bagātāki.”

Apkopojot diskusijā izskanējušās pārdomas, nākas secināt, ka dialogs starp latviešiem un krieviem pašlaik nav izdevīgs politiķiem – gan labējie, gan kreisie domā par vēlšanu rezultātiem, nevis par sabiedrisko saskaņu. Konfrontācija polarizē elektorātu, uzkurina kaislības, bet emocionāls vēlētājs ir vieglāk manipulējams. Konsolidēta pilsoniska sabiedrība balsos nevis par lozungiem, bet idejām un konkrētām to īstenošanas sociāli ekonomiskām programmām, bet to – kā izrādās – īsti negrib ne vieni, ne otri.

Šī diskusija iezīmēja pieteikumus tēmai, kā caur kultūras kanāliem mazināt starpnacionālo spriedzi, un vēlreiz apliecināja, cik ļoti Latvijai ir nepieciešama ideja, kas spētu konsolidēt sabiedrību – latviešus, līvus, latgaļus, ebrejus, poļus, krievus, ukraiņus – visus, kas par savu mītnes zemi ir izvēlējušies Latviju, kas atzīst Latvijas nacionālo valstiskumu, ir gatavi kalpot tās uzplaukumam un veidot pilsonisku sabiedrību – tādu sabiedrību, kas apzinās un ir atbildīga par savu rīcību. Tādēļ mums ir jānoformulē vērtības, kurām jākļūst par Latvijas valsts nākotnes celtnes stūrakmeni, un tad jāstrādā un jādzīvo saskaņā ar tām. Mums beidzot ir jāsaprot, ka ārējā brīvība vien, bez iekšējas, garīgas brīvības, nespēj cilvēku darīt laimīgu, radošu, pilnvērtīgu. Tikai brīvi indivīdi spēj veidot sabiedrību ar augstu pašizpratnes līmeni – tādu sabiedrību, kas vēlas un spēj piedalīties politiskajos procesos.

30. janvārī plkst. 14.00 Garkalnes pagasta „Ezerkrastos” biedrība „Latvijas Konservatīvā jaunatnes apvienība” (LKJA) sadarbībā ar rakstnieci, publicisti, Latvijas radio 4 raidījuma „Doma laukums” veidotāju un vadītāju Marinu Kosteņecku organizēja Latvijas krievu un latviešu inteliģences diskusiju „Marina un draugi”, kas ievadīja projektu – pasākumu ciklu Latvijas sabiedrības apvienošanai un vietējo procesu skaidrošanai šeit, kā arī ārpus mūsu valsts robežām.

Diskusijas tēma – integrācija caur kultūru.

Pasākuma vadītāja Marina Kosteņecka uz diskusiju pulcināja savus draugus – domubiedrus, dažādu nozaru, bet galvenokārt kultūras sfēras darbiniekus, kuri aktīvi piedalījušies Latvijas atmodas laika procesos, kā arī Latvijas jaunatnes pārstāvjus. Pasākumā piedalījās gadu gaitā sabiedrības atzinību un uzticību iemantojuši inteliģences pārstāvji – literāti Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks, Uldis Bērziš, Ludmila Azarova, aktieris Rūdolfs Plēpis, Latvijas Krievu kultūras biedrības vadītājs Jurijs Abizovs, Pilsonisko brīvību fonda Latvijas pārstāvniecības vadītāja Natālija Troicka, Rīgas krievvalodīgās skolas skolotāja Ludmila Sočņeva, Latvijas radio žurnālists Raitis Kalniš, kā arī jaunās paaudzes viedokļa paudēji – žurnālists Vladislavs Andrejevs, Eiropas Studentu foruma (AEGEE – Rīga) pārstāvis Raivis Ozoliš un LKJA vadītājs Andis Kudors.

Pasākumā piedalījās arī viesis no Krievijas – starptautiska mēroga ukraiņu žurnālists Vitālijs Portņikovs, kas īpaši specializējies arī Baltijas valstu attīstības jautājumu analīzē un regulāri kā komentētājs uzstājas radiostacijā „Svoboda”, „Exo Moskvi”, televīzijā RTV international, kā arī vairākos Latvijas medijos – laikrakstā „Telegrāfs”, interneta portālā dialogi.lv u.c.

Diskusijas dalībnieki aizskārta krievu skolu tematiku, uzklausot krievvalodīgās skolas pedagoģes izklāstu par krievu skolēnu noskaņojumu pēc nesenajām izglītības reformas pretinieku aktivitātēm.

Viesis no Maskavas V. Portņikovs vēlreiz apstiprināja propagandas spēcīgo ietekmi uz Krievijas medijiem, kā arī skaidroja Krievijas žurnālistu stāvokli un darba specifiku pilnīgas cenzūras apstākļos. Tika diskutēts arī par Krievijas mērķtiecīgu iejaukšanos kaimiņvalstu iekšējās lietās un šāda ietekme identificēta arī Latvijas sabiedriskajos un politiskajos procesos. Tostarp – Latvijas sabiedrības šķelšanā un konflikta eskalācijā. šos procesus īpaši pētījuši arī LKJA jaunieši.

Būtisku nozīmi integrācijas un sabiedrības apvienošanas/šķelšanas procesos diskusijas dalībnieki piešķīra masu informācijas līdzekļiem, vienojoties par to, ka Latvijā divas praktiski nošķirtas informatīvās telpas(latviski un krieviski iznākošie mediji) uztur un pastiprina Krievijas iniciēto konfliktu un sašķeltību Latvijas sabiedrībā.

V. Portņikovs uzsvēra nepieciešamību integrācijas jautājumu iedzīvināt ikdienas saskarsmes un procesu līmenī, jo tieši šajā pieejā slēpjas iespēja sasniegt sabiedrības locekļu vairākumu.

Diskusijas noslēgumā tās dalībnieki formulēja nākotnes ieceres, inteliģences pārstāvji simboliski nodeva tālāko Latvijas sabiedrības integrācijas un apvienošanas procesu jaunās paaudzes rokās, bet jauniešu organizāciju biedri iezīmēja konkrētas turpmākās darbības līnijas tuvākajā nākotnē iecerētā projekta ietvaros.

Galvenās nākotnes ieceres tika pakārtotas diviem galvenajiem darbības blokiem, t. i. – informācija un aktivitātes. Diskusijas dalībnieki izlēma, ka turpmāk vienotas informācijas telpas veidošanas nolūkā un komunikācijai starp Krievijas – Latvijas un Eiropas jauniešiem tiks veidota informatīvi interaktīva interneta mājas lapa, kurā ar savu devumu gatavi piedalīties gan inteliģences, gan jaunās paaudzes pārstāvji.

Jauniešiem nākotnē vēlams veidot arī preses izdevumu, kurā vienotu informāciju saņemtu gan latviešu, gan krievu valodā runājošie.

Paralēli plāniem par minēto informācijas kanālu izveidi, abas jaunatnes organizācijas atrada un apstiprināja arī citas organizācijas vienojošas ieceres, proti – veidot tieši jauniešus aizraujošas, informējošas un vienojošas aktivitātes, tādas kā starptautiskas vasaras nometnes, mākslinieciskas performances u. c. atraktīvus pasākumus.

LKJA vadītājs A. Kudors izteica apņemšanos turpināt LKJA aizsākto jaunatnes informšanas procesu Krievijā un Eiropā, lai ārpus Latvijas robežām sniegtu reālo ainu par šeit notiekošajiem procesiem.

Diskusijas dalībnieki izteica apmierinātību ar paveikto un vienojās, ka projektam noteikti jāturpinās ar izvirzīto plānu realizāciju Latvijas sabiedrības vienošanas un starptautiskās sabiedrības informētības nolūkā.

Vairāk nekā 200 Eiropas valstu jauniešu nevalstisko organizāciju pārstāvju no 33 valstīm piedalījās Eiropas Demokrātisko studentu (EDS) ikgadējā pasākumā Summer University, kas šovasar notika Lielbritānijā. No Latvijas šajā pasākumā piedalījās Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības (LKJA) pārstāvji.
“Viena no ietekmīgākajām Eiropas studentu organizācijām,” tā savulaik par EDS rakstīja laikraksts The Times. Šodien droši var teikt, ka EDS ir skaitliski lielākā, aktīvākā un attīstītākā jauniešu un studentu politiskā organizācija Eiropā. EDS mērķis ir veicināt sadarbību starp kristīgi demokrātiskajām, konservatīvajām un liberālajām studentu un jauniešu organizācijām. EDS popularizē tirgus ekonomikas, demokrātijas, vienotas Eiropas un indivīda personīgās brīvības idejas. Kopš 1997.gada EDS ir Eiropas Tautas partijas asociētā studentu organizācija. EDS cieši sadarbojas ar Eiropas Padomi, UNESCO un EDSO. Ar dažādām kampaņām EDS cenšas popularizēt demokrātijas un tirgus ekonomikas idejas vietās, kur tās vēl nav nostiprinājušās. Kā piemēru var minēt kampaņu Brīva Baltkrievija, kuras mērķis bija atbalstīt tos spēkus mūsu kaimiņzemē, kuri vēlas dzīvot demokrātiskā sabiedrībā.
Šovasar EDS ikgadējā konferencē pēc Baltijas valstu studentu organizāciju iniciatīvas tika pieņemts paziņojums Par Krievijas iejaukšanos kaimiņvalstu iekšējās lietās. Šis paziņojums sākas ar faktu konstatāciju: Baltijas valstu okupācija ir atstājusi vēl neatrisinātu problēmu — Igaunijā un Latvijā ir daudz krievvalodīgo iedzīvotāju, no tiem liela daļa ir vāji integrēti Latvijas un Igaunijas sabiedrībā. Krievijas Federācijas amatpersonu skatījums uz Baltijas valstu okupāciju atšķiras no starptautiski vispārpieņemtā, tas savukārt neveicina Krievijas atbalstu krievvalodīgo iedzīvotāju integrācijai.
EDS dalībvalstu organizāciju pārstāvju kopsapulce paziņojumā izsaka savu satraukumu arī par to, ka Krievijas Federācija kā PSRS tiesiskā mantiniece nevis cenšas atbalstīt kaimiņvalstis okupācijas seku novēršanā, bet gan “lieto arhaiskas politikas instrumentus, turpinot savu agresīvo un nehumāno ārpolitiku” (citāts no paziņojuma).
EDS savā pazioņojumā uzsvēra arī to, cik svarīgi ir meklēt ceļus, kā veicināt valsts valodas apguvi Latvijā un Igaunijā. Paziņojuma beigās, pamatojoties uz iepriekšminēto, EDS nosodīja “tos Krievijas politiķus un politiskās partijas, kuras turpina agresīvu ārpolitiku, nepieņemami iejaucoties kaimiņvalstu iekšējās lietās; aicināja Eiropas Savienību un EDSO publiski nosodīt Krievijas iejaukšanos Eiropas Savienības dalībvalstu iekšējās lietās; aicināja Krievijas Federāciju atzīt tās priekšgājējas valsts noziegumus un palīdzēt to upuriem tikt galā ar okupācijas izraisītajām problēmām; aicināja Latvijas un Igaunijas valdību un Eiropas Savienību strādāt konstruktīvi, risinot ar krieviski runājošajiem saistītās problēmas”.
Bija patīkami konstatēt, ka vienoti problēmu izpratnē ar mums bija Moldovas, Ukrainas, Baltkrievijas, Gruzijas, Slovākijas un Polijas jauniešu organizāciju pārstāvji — tie, kuri uz savas ādas izbaudījuši padomju varas “jaukumus”. Īpašu atbalstu izrādīja arī skandināvi un poļi — ģeogrāfiskā atrašanās vieta palīdz iegūt informāciju par to, kas notiek Baltijas valstīs. Paziņojuma teksts tika pieņemts gandrīz vienbalsīgi. Tas dod cerību, ka mēs nepaliksim vieni ar savām pašreizējām problēmām, kas mantotas no padomju varas.
Jāatzīmē, ka EDS tradicionāli, ir topošo politiķu kalve Eiropā. Manuprāt, Latvijas tēla veidošanā lielu lomu var spēlēt arī studentu un jauniešu organizācijas. Studenti parasti ir viena no aktīvākajām sabiedrības daļām, un pēc kāda laika daļa šo jauniešu piedalīsies valstu un visas Eiropas likteņa lemšanā. Tajā pašā laikā jāsecina arī, cik maz Eiropā zina par reālo situāciju Baltijas valstīs. Ja mēs gribam, lai Eiropas politiķi un ierēdņi neuzķertos uz Krievijas īstenoto Latvijas un Igaunijas nomelnošanas kampaņu, jāturpina pacietīgi un pārliecinoši stāstīt par mūsu vēsturi un pašreiz notiekošo.
EDS ikgadējais pasākums parādīja, ka eiropiešu priekšstati par Latvijas vēsturi un mūsu problēmām ir atkarīgi no mums pašiem. Šajā ziņā cerīgi izskatās jaunā ārlietu ministra Arta Pabrika centieni vairāk un plašāk iepazīstināt Eiropas valstu sabiedrisko domu un politiķus ar Latvijas okupācijas faktu un tā sekām. Šāda rīcība nav Latvijas starptautiska žēlošanās vai taisnošanās. Tas ir loģisks veids, kā rietumniekiem objektīvi izskaidrot Latvijas un Krievijas šodienas politisko attiecību jautājumus.
Autors: Andis Kudors, Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības valdes loceklis Publicšanas datums: Pirmdiena, 2004. gada 6. septembris. Rubrika: Komentāri un viedokļi (2. lpp.)

Vairāk nekā 200 Eiropas valstu jauniešu nevalstisko organizāciju pārstāvju no 33 valstīm piedalījās Eiropas Demokrātisko studentu (EDS) ikgadējā pasākumā Summer University, kas šovasar notika Lielbritānijā. No Latvijas šajā pasākumā piedalījās Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības (LKJA) pārstāvji. 

(vairāk…)